Ap Aspaziju plūst viņas dzejas upe, nesot vārdus un teicienus no šajā izlasē iekļautās dzejas. Noklikšķini uz interesējošā vārda Aspazijas dzejas upē un klausies tam atbilstošos dzejoļus vai dzejas fragmentus.
Lapas apakšā vidusdaļā redzēsi runātā dzejoļa nosaukumu. Noklikšķini uz tā, lai dzejoli atvērtu un izlasītu letonika.lv Lasītavas logā. Sirsnīgu klausīšanos!
Letonika.lv Lasītava piedāvā visplašāko latviešu oriģinālliteratūras digitālo bibliotēku, tostarp arī Aspazijas dzejas krājumus, kas tapuši Šveices trimdas laikā: “Saulains stūrītis” (izdots 1910. gadā), “Ziedu klēpis” (1911) un “Izplesti spārni” (1920).
Esam izveidojuši trimdas krājumu romantisko izlasi un piedāvājam ar to iepazīties caur Aspazijas dzejas upi — vārdiem un teicieniem, kas raksturo šo dzejas izlasi. Arī runas fragmenti ir Aspazijas oriģinālteksts, tie ir fragmenti no vēstulēm, dzejoļiem un rakstiem.
Audioizlasē ir iekļauti 45 dzejoļi un dzejoļu fragmenti, tos lasa pati Aspazija (Baiba Broka). Dzejas krājumus pilnībā var iepazīt letonika.lv Lasītavā.
Projekta ideja un realizācija: sabiedrība Tilde, letonika.lv
3D tehnoloģiju izstrāde: Inese Vīra
Programmizstrāde: Kārlis Dimza un Miks Želvis
Mākslinieciskais noformējums: Lāsma Saulīte
Balss: Baiba Broka.
Lapas izstrādē ir izmantotas jaunas tehnoloģijas (Unity Pro (WEBGL), Autodesk Maya, Autodesk Mudbox), kas šobrīd vēl nespēj pavisam pareizi darboties visos datoros un visos pārlūkos. Ja lapa nedarbojas — neskan dzeja, Aspazija nerunā un nekustas vai dzejas upe neplūst gludi —, ir jāmēģina lapu atvērt citā pārlūkā, ieteicams, Chrome vai Firefox. Ja arī tas nepalīdz, jāpamēģina lapu atvērt citā datorā. Ceram, ka drīzumā šis jaunais risinājums tiks pilnībā atbalstīts visos pārlūkos.
Paldies par sapratni!
Mobilajām ierīcēm šī lapa nav pielāgota, tām veidojam īpašu mobilo, Aspazijas dzejas upes versiju.
Atbalsta e-pasts: letonika@tilde.lv; atbalsta tālrunis: 67605722.
“Atgriežoties pie Kastaņolas, man dzīvi stāv acu priekšā lielā ziedu jūra, kas pa simtām terasēm no stāvā Monte Brē veda lejā līdz pat ezeram. Tā kūsoja vienos rožaino firziķu un aprikožu, un baltos ķiršu ziedos, tā ka zeme nemaz nebij saredzama. Kur nu vēl lielie mimozu koki, kurus Rainis sevišķi mīlēja! Kur vasarā lielās maņolijas! Pēdējo smarža ir tāda, it kā nāktu no dziļākās jūras dzelmes. Un vēl toreiz tur ziedēja viena puķe, kas smaržoja un ziedēja par visām skaistāk. Šīs burvīgās puķes vārds nekur katalogos nav apzīmēts, ne arī herbārijos uzglabāts. Viņa arī nelīdzinās tagadnes puķēm, bet viņas nosaukumu tomēr atminu, tā saucas — mīla. Varbūt viņa tur vēl zied. Bet, kas viņu grib uzmeklēt, tam jākāpj uz augsta stāva kalna vai arī jānolaižas dziļās gravās un nav jābaidās ne no asiem dzelkņiem, ne no nāvīgām čūskām, kas tur allaž vijas. Nekad šos ceļus arī nedrīkst uzmeklēt viens, bet tikai divatā.”
Aspazija
Dubultos 1934. gada janvārī